Kā liecina vēsture, alkohola aizsākumi meklējami jau vairākus tūkstošu gadus pirms mūsu ēras. Piemēram, Mezopotāmijā ļaudis esot baudījuši dateļpalmu vīnu, bet senie ēģiptieši un babiloniešu brūvējuši alum līdzīgus dzērienus. Arī vīna darīšanas tradīciju vecums mērām vairāk nekā 10 tūkstošu gadu garumā. Savukārt stiprā alkohola “saknes” rodamas Austrumu virzienā, un pirmie šīs jomas celmlauži nāk no Indijas un Ķīnas, kur aptuveni 800 gadus p.m.ē. aizsākās destilēto stipro dzērienu izgatavošana. Līdz Eiropai šīs prasmes nonāca aptuveni 11.gs un kopš tā laika dažāda veida stiprāku un mazāk stipru grādīgo dzērienu darīšana kļuva par būtisku pārtikas produktu ražošanas sastāvdaļu.

Gadsimtu gaitā izveidojās simtiem visdažādāko dzērienu veidu un atvasinājumu, no kuriem vairāki dzērieni ieguva īpašu statusu un tādu to saglabā joprojām. Konjaks, viskijs, brendijs, rums … šie dzērieni var lepoties ar dižciltīgiem vēstures aprakstiem, gozēšanos uz alkohola hierarhijas augstākajiem pakāpieniem, godpilnu cieņas izrādīšanu un atpazīstamību jebkurā laikmetā un praktiski jebkurā pasaules valstī. Bet cilvēks ir radoša būtne un sen apstiprinājies, ka lielu daļu mums ikdienā nepieciešamo lietu var izgatavot paša spēkiem. Pārtikas produkti šai ziņā ir vispateicīgākā joma, tostarp dažāda stipruma dzērieni. Alus darīšanas tradīcijas Latvijā ir ļoti stipras, pateicoties likumdevēju labvēlībai arī vīna darīšana pašpatēriņa vajadzībām tiek atzīta un atļauta.

Bet latvietis jau nebūtu latvietis, kas tikai alu un vīnu vien baudīs. Pa reizei tam prasās ko stiprāka un neba pēc dārga veikala dzēriena, bet paša rokām gatavota un sarūpēta, kur lielākā daļa izejvielu savā tīrumā izaudzētas, kur ūdens no dzidra avota smelts un katrs tapšanas process minūti minūtē uzraudzīts. Šāds dzēriens ne tuvu nestāv tam, ko veikli darboņi mēdz “vārīt” kādās pažobelēs un tirgot, prasti runājot, ikdienišķiem dzērājiem. Protams, lai kā mēs gribētu, no nelegālo “kandžas dzinēju” pieminēšanas mums šajā izdevumā izvairīties neizdosies, jo sabiedrības priekšstats par “mājās gatavotu šņabi” ir visai vienveidīgs un “labā manta” ar “slikto” tiek liktas vienā groziņā. Un arī “labajai mantai” ir virkne atšķirību, proti, katrā novadā tās darināšanas tradīcijas atšķiras, nosaukumi dažādi, receptes tiek turētas noslēpumā un pārmantotas no paaudzes paaudzē. Latgalē tā ir šmakovka un zinātāji saka, ka laba šmakovka ir īsta Dieva dāvana, bet pēc izcilu šmakovkas meistaru darinājumiem šī dzēriena baudītāji brauc pāri visai Latvijai. Lai iegādātu nelielu pudelīti, ko atvērt īpašās reizēs, un tikai pa nelielai glāzītei. Tā teikt smeķim un omulībai. Lūk, kāda ir šmakovka – viena no Latgales pērlēm, dzēriens, kura izcelsme meklējama gadsimtiem senā vēsturē un kas pašapzinīgi varētu stāties līdzās visiem tiem, kuru statusu ietekmē zvaigznīšu un ģerboņu skaits uz etiķetes.

Lai veidotu priekšstatu par šmakovkas izcelsmi un veidošanos, jāskata kopējā Latgales vēsture, uzmanību vēršot uz būtiskākajiem vēsturiskajiem faktiem. Saprotams, ka kultūrvēsturiskās tradīcijas, kas sevī ietver arī Latgales kulināro mantojumu, tostarp šmakovku, neradās “tukšā” vietā. Visa pamatā bija konkrētajam laikaposmam raksturīgās iezīmes – gan politiskās, gan ekonomiskās un sociālās.

Laipni lūdzam Latgales “šmakovkas” pasaulē!

“Šmakovkas” muzeja adrese: Rīgas iela 22A (ieeja no Vienības laukuma puses), Daugavpils.
tālr.: +371 25666201 
e-pasts: smakovka@daugavpils.lv
www.smakovka.lv